Trīs THEMIS satelītu un zemes magnetosfēras ilustrācija
Dažreiz nakts tumsā netālu no stabiem debess pulsējas ar zaļu, violetu un sarkanu izkliedētu spīdumu. Atšķirībā no tipiskajām garās rindas, šīs pulsācijas ir zemākas par spilgtumu un izkrist retāk. Zinātnieki jau sen studē auroras, pamatojoties uz saules aktivitāti, bet mehānisma detaļas paliek noslēpums.
Jauns pētījums, kas balstīts uz NASA notikumu vēstures datiem, kā arī THEMIS un ERG misijām (Arassi satelīts), mēģināja izpētīt visticamākos iemeslus. Izrādās, ka viss ir viļņos - ritmiski pulsējošas daļiņas, kas veido auroru.
Zemes magnetosfēra aizsargā planētu no saules un starpzvaigžņu telpas radītā augstas enerģijas starojuma. Bet visspēcīgākās daļiņas iemācījās slīdēt. Pārnestā enerģija tiek glabāta magnetosfēras nakts pusē, līdz to atbrīvo vētra. Tad elektroni tiek nosūtīti uz augšējo atmosfēru, kur tie saduras ar citām daļiņām un rada mirdzumu. Pulsējošais starojums ir balstīts uz citu principu. Magnetosfērā dzīvo dažādas plazmas viļņi, ko sauc par svilpināšanu. Šādiem viļņiem ir arvien vairāk toņu, kas atgādina putnu čirpšanu un spēj efektīvi izjaukt elektronus. Kad tie parādās magnetosfērā, daži no viļņa izkaisītie elektroni iegremdē atmosfērā, izraisot pulsējošas auroras.
Satelīta ilustrācija ERG orbītā
Pētnieki jau sen ir uzskatījuši, ka šis mehānisms ir atbildīgs par pulsējošām aurorām, bet vēl nesen nav galīgā apstiprinājuma. Izmantojot ERG satelīta novērojumus un THEMIS misijas teleskopus, zinātnieki varēja noteikt cēloņus un sekas.
Šādus viļņus novēroja arī Jupiters un Saturns. Tas nozīmē, ka sauszemes procesi var izskaidrot auroras īpatnības mūsu sistēmas un ārpus tās planētām. Rezultāti palīdzēs arī saprast, kā plazmas viļņi ietekmē elektronus.
