Zinātnieki uzskata, ka viņi ir atklājuši noslēpumu, kāpēc NASA astronautu savāktie Apollo klintis ir magnetizēti.
Atšķirībā no Zemes Mēness nav globāla magnētiskā lauka, vismaz pašlaik.
Taču zinātnieki ir norādījuši, ka Mēness, neskatoties uz to, ka tam ir tikai 1 procents no Zemes masas, ir kustīgs metāls, kas var radīt globālu magnētisko lauku.
Citi pētnieki nav tik pārliecināti. Viņiem ir aizdomas, ka Mēness augsne ieguva magnētisko lauku, kas iet no asteroīdiem un citiem objektiem, kas radīja īslaicīgu, bet pastāvīgi atkārtojošu elektriski uzlādētu plazmu.
Mēness iekšējā struktūra
Tomēr jauns pētījums pierāda, ka Mēness nebija ne tikai magnētiskas sirds, bet arī tagad, ka tagad tas ir „spēcīgāks” nekā Zemes kodols.
"Mēs redzam, ka pirms tam bija ļoti spēcīgs magnētiskais lauks, bet tad tas tikai pazuda. Liela mēroga ģeofiziskie procesi to pierāda," sacīja planētas zinātnieks Benjamins Weiss no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta.
Pētījums, kas balstīts uz Apollo paraugu atkārtotu analīzi kombinācijā ar vairāku orbitālo automatizēto zondu savāktajiem datiem, rada jautājumu par to, kā vadošais šķidrums parādījās Mēness kodolā, radot tā saucamo dinamo, kas radīja globālo magnētisko lauku. Weiss un viņa kolēģi ir arī ziņkārīgi, kāpēc laukums tik strauji pazuda.
Viņu analīze liecina, ka Mēness bija dinamo vadošais magnētiskais lauks no 4, 2 līdz 3, pirms 6 miljardiem gadu.
"Pēdējā magnētiskā lauka rakstīšana uz klints ir mikroskopisks elektronu izlīdzinājums klintī, tāpat kā mazas kompasa adatas," sacīja Weiss.
Papildu analīze, kuras mērķis ir izpētīt elektronu izlīdzināšanas virzienu, var palīdzēt zinātniekiem noskaidrot, vai dinamo sajaukšanās notiek, mainoties mēness rotācijas leņķim vai iesaistot citus faktorus.
"Iespējams, ka katru reizi, kad mēness bija pakļautas spēcīgai sadursmei, notika liela maiņa, un ziemeļpols pārcēlās uz citu vietu," sacīja Weiss.
"Mēs varam pārbaudīt šo hipotēzi, nosakot magnetizācijas virzienu kā laika funkciju," viņš piebilda.
Pētījumā, kas publicēts pagājušajā gadā, atklājās, ka mēness magnētiskais lauks pastāvēja ilgāk nekā iepriekš domāts, izdzīvojis smago krāteru periodu. Tam jānovērš sadursmes ar lieliem objektiem no iespējamiem magnētiskā lauka izzušanas cēloņiem.
Vēl viena hipotēze ir tāda, ka Zemes gravitācijas ietekme var būt atdalījusi cieto mātes apvalku un izkausēto kodolu, kas satur vadošo šķidrumu.
