Kvazāri ir galaktikas ar masīviem melniem caurumiem kodolos. Tie rada tik lielu enerģiju, ka tie spilgtumā pārsniedz pārējo galaktikas teritoriju. Lielākā daļa radiācijas ir uz radio viļņiem, ko radījuši elektroni, kas izplūst no kodola ar ātrumu tuvu gaismai.
Ātri uzlādētās daļiņas spēj arī izkliedēt gaismas fotonus, paaugstinot tos pa enerģijas līmeni līdz rentgena diapazonam. Taču desmitgades pētījumi nav atklājuši precīzu to veidošanās mehānismu. Spēcīgos kvazāros redzams, ka dominē dispersija, bet mazjaudas reaktoros galvenā loma ir magnētiskajam laukam.
Zinātnieki nolēma koncentrēties uz 350 gadus veco kvazāra 4C + 19.44 plūsmu, izmantojot vairāku viļņu datus Chandra (rentgenstaru), Spiceru (infrasarkano staru) un Habla teleskopu (optisko), kā arī ļoti lielu masīvu (radio). Daudzskaitļa skata un augstas telpiskās izšķirtspējas kombinācija palīdzēja zinātniekiem sistemātiski noteikt staru raksturojumu 10 dažādos mezglos pa straumi. Viņi konstatēja, ka magnētiskā lauka stiprums un ātruma daļiņas ir diezgan nemainīgas visā strūklas garumā, pieņemot, ka izkliedes process ir dominējošs. Bet, lai gan nav iespējams novērst magnētisko efektu ietekmi. Lai šis process tiktu aktivizēts, tā elektroniem ir jāatrodas atsevišķā populācijā no izkliedes elektroniem.
