Zemes līdzīgajiem eksoplāniem ir nepārtraukta un sarežģīta laika sistēma ar neparedzamu un mainīgu klimatu, tomēr ekso-atmosfēras dinamika tālākajās pasaulēs joprojām ir liela noslēpums.
Izmantojot augstas precizitātes datus no Keplera kosmiskā teleskopa, Toronto Universitātes, Jorkas universitātes un Belfāsta Karalienes universitātes pētnieku grupa koncentrējās uz sešām lielām eksoplānām, novērojot šo planētu rotāciju ap zvaigznēm, lai atrastu modeļus globālās laika sistēmās.
Protams, mēs nerunājam par eksoplanetiem, vismaz kaut kas atgādina Zemi, ir daudz grūtāk tos novērot; mūsu pasauli ir karsti (vairāk nekā 1600 grādi pēc Celsija vai 2900 grādiem pēc Fārenheita) un masveida gāzes milži, kas ļoti tuvu atrodas apkārt saviem zvaigznēm. Nākotnē, kad mūsu aprīkojums var kļūt tehniski sarežģītāks, mazu akmens planētu pētījumos tiks izmantotas arī tālu no mums esošās svešzemju laika sistēmas.
Lai sīkāk izpētītu šīs pasaules, pētnieki novēroja šo eksoplanetu orbītu dažādos posmus. Līdzīgi kā mūsu Mēness fāzēs, kas ir atkarīgas no Saules leņķa, kas apgaismo tās virsmu, no Zemes novērotāja viedokļa, attālos eksoplānos ir diezgan līdzīgas fāzes, ko var novērot no daudziem gaismas gadiem. "Mēs noteicām citu pasaules laika apstākļu noteikšanu, mērot izmaiņas planētām, pārejot no vecākās zvaigznes, lai uzzinātu vairāk par dienas un nakts ciklu eksoplanetos," teica Lisa Esteves, no Toronto Universitātes, vadošā pētījuma autore. "Mēs izsekojam, kā katrs no viņiem iet cauri fāzu ciklam, kura laikā dažādās planētas daļās ir spilgti izgaismotas zvaigznes, vai arī tās atrodas pilnīgā tumsā."
Planētas sistēmas veidošanās laikā zvaigznei, planētām, kas ir vistuvāk zvaigznei, saskaņā ar pieņēmumiem rotē pretēji pulksteņrādītāju kustības virzienam, kas ir līdzīgs labās puses kustībai planētas orbītā. Tādējādi vairumā masveida gigantu, iespējams, jau no paša planētas pastāvēšanas sākuma veidojas austrumu atmosfēras vēja plūsma. Zinātnieki arī konstatēja, ka mākoņi, kas veidojas eksoplaneta nakts pusē, izkāpjot tās dienas pusē, sakarsē un pēc tam ātri izkliedējas.
Tas bija ļoti interesanti, kad komanda redzēja spilgtuma palielināšanos četrās pasaulēs no rīta, bet pārējos divos vakaros, abi atklājumi mums sniedz interesantas norādes, lai saprastu šo sešu eksoplanetu atmosfēru.
"Vējš turpina braukt mākoņus uz dienas pusi, kur tie uzsildās un izkliedējas, atstājot skaidru ēdamgaldu aiz sevis," saka Estevez. "Šie vēji pārvieto karsto gaisu uz austrumiem no meridiāna, kas ir dienas vidus, un tas pēcpusdienā rada augstākas temperatūras." "Salīdzinot planētas datus par iepriekš noteiktajām temperatūrām ar Keplera sniegto fāzes mērījumu ciklu, mēs noskaidrojām, ka rīta pusē pārmērīgais spilgtums, visticamāk, rodas no starlight", saka Esteves. "Šīs četras planētas nav pietiekami karstas, lai radītu pārmērīgu gaismu no siltuma starojuma."
"Divās ļoti karstās planetēs redzamo lieko gaismu var izskaidrot ar siltuma starojumu," viņa piebilda. "Visticamāk, tas izskaidrojams ar to, ka tieši šajā gadījumā vēji pārnes siltumu uz vakara pusi, tādējādi radot pārmērīgu spilgtumu."
Iepriekš Keplera dati galvenokārt tika izmantoti, lai izmērītu eksoplanetu atstaroto un termisko spilgtumu, taču šodien tas ir pirmais mēģinājums izmērīt eksoplanetu fāzu spilgtuma izmaiņas, lai noteiktu dienas un nakts ciklu, kā arī eksoplaneta laika apstākļu dinamiku.
"Gaidāmās kosmosa misijas atklās daudzas mazas planētas ap spožām zvaigznēm, kas būs galvenie mērķi turpmākajiem detalizētajiem pētījumiem," saka Jorkas universitātes līdzautors Ray Jayavardhana. "Es ceru, ka kādu dienu, tuvākajā nākotnē mēs runāsim par laika ziņojumiem no svešzemju pasaulēm, kā arī uz Zemes laika apstākļiem, tikai salīdzinot mūsu mājas planētu."
